Eva Draviņa

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Latviešu autoru suņu stāsti. Tāpat kā filmās par suņiem, tā arī šeit suņu Mīlim bez asarām neiztikt. Stāsti ir kā apliecinājums suņu lielajai uzticībai un mīlestībai pret cilvēkiem. Cilvēkiem pilnai laimei ir nepieciešamas dažādas lietas un apstākļi, bet sunim ir vajadzīga tikai saimnieka mīlestība, rūpes un barība.

“Man liekas: kaut kādā mērā suņi ir eņģeļi. Debesu vēstneši. Viņi atgādina mums par to labāko, kas ir mūsos, jo suns patiešām mīl savu cilvēku no visas sirds, bez nosacījumiem. Pat māte var atteikties no sava bērna, bet nav pasaulē suņa, kurš būtu atteicies no sava saimnieka.”

"Jā laikam jau mums visiem gribas kādu, kas no sirds priecājas par to vienkāršo faktu, ka esi pārradies mājās – neatkarīgi no tā, vai tev ir veicies vai ne, vai esi labs vai slikts. Varbūt tieši tāpēc mēs arī turam suņus."

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Noderīga grāmata, lai lasītu kopā ar bērniem un pārrunātu izlasīto. Par stereotipiem ikdienā: kādai jābūt ģimenei, ko dara Mamma, ko Tētis, ko drīkst un nedrīkst darīt. Nav tāda viena unikālā patiesība, kā lietām jānotiek, jo var būt dažādi. Tētis var rūpēties par bērniem ikdienā, zēni var raudāt un spēlēties ar lellēm, katrs var darīt to, kas viņu aizrauj. Grāmata par dzimumu līdztiesību, kad gan Mamma un Tētis abi iesaistās ģimenes dzīve, bet viņu lomas un pienākumi katrā ģimenē var būt savādāki. Stereotipi parasti bērniem nāk no tā, ko viņi ir dzirdējuši un novērojuši savā ikdienā. Tādēļ grāmata vērtīga arī vecākiem, lai apzinātos, kad dažreiz nevainīgi izteikta frāze ietekmē bērna uzskatus.
“Ģimene ir ģimene, katram tā ir sava, un katram tā ir vislabākā.”

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Skumja un smeldzīga grāmata. Par bērniem, kuri uzaug bez vecāku mīlestības un kādu iespaidu tas atstāj uz visu turpmāko dzīvi. Vai var iemācīties pārkāpt pāri bērnības traumām un veidot savu dzīvi savādāku? Vai var iemācīties mīlēt, ja pats to neesi piedzīvojis? Liela nozīme ir atbalstam un ceļā sastaptajiem cilvēkiem.
Ne tikai bērnu namos ir nelaimīgi bērni, tādi ir arī ģimenēs, mums kaimiņos, bet vieglāk katram ir dzīvot savu dzīvi, neredzēt un neuzņemties papildus rūpes.

“Neko mums nevajag no cilvēkiem, kuri sabūvējuši bērnunamus, kas bērnus tajos sabāzuši, kuriem nav spēka parūpēties par vēl vienu dzērājmeitas bastardu, par vēl vienu nelaimes gadījumu, kļūdu. Par kaimiņu sīkajiem, kurus neviens neaprūpē un nespēj aprūpēt, pat negrib; par kaimiņu sīkajiem, kas ar koku dabū piecreiz dienā; par māsas bērnu, kura saslimusi un nespēj par bērnu vairs rūpēties, bet bērnunamā būs labi meitenei …, bet mums, cilvēkiem, redz, spēka nav, pašiem savi bērni un klapatas.”

Sistēmas bērna zīmogs velkas līdzi visur, gan sabiedrības attieksmē, gan katram iekšēji, no tā tikt vaļā šķiet neiespējami. Šāda dzīve tiek salīdzināta ar vārnas ikdienu – cīņu par izdzīvošanu.

“Vārna kādu laiku mani pēta, bet tad saprot, ka neesmu bīstama un turpina miskastes inventarizāciju. Mētā iepakojumus, ar knābi atver kārbas, spēcīgās kājas tās pietur, un es viņā iemīlos. Izdzīvotāja.”

Otra tēma, kas grāmatā tiek risināta ir par romu tautību. Laikā, kad vairāk nekā jebkad iepriekš, tiek runāts par vienlīdz