Ruta Kožuhovska

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

“Latviešu rakstnieku kaķu stāstos” ir apkopoti 11 stāsti par kaķiem. Katrs stāsts ir ar savu raksturu un vēstījumu. Kaut arī kaķiem reizēm ir sarežģīta dzīve, daļā stāstu tomēr ir laimīgas beigas, kad kaķis tiek pie Sava Īstā Cilvēka. Piemēram, tā bija stāstā “Trakoti neparasts pavasaris”, “Pūciņa” un “Dejotāja jaunā dzīve”. Kaķi aizstāvji bija stāstos “Randiņš”, “Biešu zupas faktors” un “Skaramušs”. “Miera ielas kaķi” vairāk parādīja dažādos kaķu raksturus, bet “Polo un blusa” bija vienkārši sirsnīgs, nedaudz bērnišķīgs stāstiņš, kas laikam mūsmājās visiem visvairāk patika ar savu vienkāršo stāstījumu, fantāzijas lidojumu un to, ka kaķis sarunājas un sadraudzējas ar blusu. Biju iztēlojusies, ka varētu būt stāsti par dažādu kaķu dzīvēm, raksturiem un piedzīvojumiem. Vienīgi bija pārsteigums, ka vairāk bija stāsti par kaķu grūto dzīvi, kaut gan kaķis ir ļoti cēls, patstāvīgs un lepns dzīvnieks. Tā ir kaķu burvība. Tāpat vairāk bija akcents uz cilvēku attieksmi pret kaķiem… Pati esmu kaķu cilvēks un vienmēr paticis vērot kaķu neatkarīgo dabu, to, ka viņi dara tikai to, ko paši grib un kā kaķi spēj panākt sev vēlamo. Būtu bijis interesanti, ja kāds stāsts būtu bijis par kādu lepnu kaķi un viņa spējām pakļaut cilvēku savām vēlmēm. “Suns domā- Cilvēks mani baro, dot man pajumti, viņš laikam ir dievs. Kaķis domā- Cilvēks mani baro, dot man pajumti, es laikam esmu dievs.” (Citāts no interneta dzīlēm.)

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

“Latviešu rakstnieku suņu stāstos” ir apkopoti 16 stāsti par suņiem. Stāsti ir visdažādākie, ļoti atšķirīgi, tāpēc ir jūtams katram autora stils. Kaut arī pati esmu kaķu cilvēks, dažos stāstos atpazinu apkārtnē esošo suņu raksturus un izdarības. Viena no manām mīļākajām rakstniecēm ir Anna Skaidrīte Gailīte, jo man patīk rasīt viņas romānus par dzimtām un reāliem cilvēkiem, bet arī šis stāsts par suni Tobiju-Džastinu nelika vilties. Tālera stāsts atstāja skumju nojausmu par sunītes iespējamo dzīves pēdējo mirkli, bet apraksts par sunīte smaržu uztveri man atgādināja kādu citu suneni, kurai tieši tāpat, cilvēkuprāt, patīk vārtīties pēc iespējas smirdīgākās lietās. Savukārt, detektīvsuņi lika pasmaidīt un radīja ideju, ka tāds stāsts varētu būt lielisks scenārija pamats. Par kosmosa suni Hārliju bija savdabīgs stāsts, kas vairāk patiktu fantastikas cienītājiem, bet man tuvāki ir reālistiskāki stāsti. Modra Pelša stāsts norādīja par bezgalīgu suņa un saimnieka mīlestību. Tādu, kurai nav robežu un kas ir visaptveroša. Jāatzīst, ka daļa stāstu bija aizraujošāki, daļa arī mazliet garlaicīgāki, bet kādam citam varētu būt interesants tieši man mazāk interesantais stāsts. Vienīgi jāpiebilst, ka nebija neviens stāsts, par kuru varētu teikt, ka tur nekā nav. Varētu teikt, ka katram garastāvoklim var piemeklēt kādu no šiem stāstiem. Suņi ir visizcilākie draugi! "Pat māte var atteikties no sava bērna, bet nav pasaulē suņa, kurš būtu atteicies no sava saimnieka." (Kristīne Ilziņa)

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Romāna darbība sākas 1941.g. 14.jūnijā Lietuvā un turpinās Sibīrijā. Vēsturisks romāns, kuru varētu lasīt dažādos vecumos, bet katrā vecumā redzētu kaut ko citu šajā darbā. Tā ir par smagu notikumu vēsturē, bet uzrakstīts viegli uztveramā formā. Manuprāt, tas ir lielisks veids bērniem pasniegt saprotamā veidā šādus notikumus. Romāns ir ļoti daudzšķautnains. Galvenā sižeta līnija ir par izsūtījumu, bet paralēli arī par pirmo mīlestību, izpalīdzību, bezcerību, vēlmi izdzīvot. Interesanti, ka pat tādos nežēlīgos un skarbos apstākļos dzimst Līnas un Andrjus mīlestība, kas iznes visas grūtības un paliek mūža garumā. Interesants tēls ir nometnes sargs Nikolajs. Viņš jūtas iesprostots esošajā situācijā un, neskatoties uz to, ka pats ir ļoti nelaimīgs, mēģina palīdzēt izsūtītajiem. To ātri pamana Līnas māte, bet pati Līna ilgi neredz. Tāpat atainoti visdažādākie cilvēki ar saviem likteņiem, nelaimes, nāves un tomēr galvenā varone Līna parāda, ka reizēm var izdzīvot arī visskarbākajos apstākļos. Ir skumji, ka Līna ar brāli paliek bāreņos, bet romāna beigās atrastā Līnas vēstule parāda, ka pasaule nav apstājusies. Dzīve turpinās. Tikai ne visiem. Lasot šo romānu, gan asaras varēja sariesties acīs, gan reizēm kluss prieks, ja kas labs notika. Grūti lasīt, apzinoties, ka tāda ir bijusi realitāte un pat vēl smagāka. Manuprāt, laba grāmata gan pusaudžiem, lai radītu priekšstatu, ka ir bijis tāds notikums, gan pieaugušajiem, lai atgādinātu, ka jānovērtē dzīvība un dzīve, kas mums ir dota.