Karīna Vanaga

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Ļoti aizraujoša un interesanta grāmata, kuru negribas nolikt malā, kamēr nebūsi uzzinājis noslēpumu – kāpēc Kurpjuvīrs (tā nosauca stāsta galvenie varoņi noslēpumaino vīrieti) gandrīz katru dienu pērk vienu un to pašu apavu pāri?!

Stāsts ir uzrakstīts vieglā valodā, kuru labi uztvers arī jaunāka vecuma bērni. Savu “rozinīti” piešķir viens no grāmatas varoņiem – tētis Artūrs, kuram piemīt smalkā humora izjūta. Viņa runas stils liek lasītājiem smaidīt vai pat smieties pilnā balsī, bet dažas viņa frāzes pat ir vērts pierakstīt savā piezīmju blociņā.

Šī detektīvžanra grāmata ir interesanta ar to, ka “izmeklējumu” veic nejauši satikušies bērni – piektklasnieki Pauls un Mina -, nevis kādas bērnu detektīvaģntūras aģenti. Stāsts parāda, ka aizraujošas lietas mēdz notikt ar visiem; ka dzīve kļūst interesantāka, kad sāc ievērot notikumus apkārt sev, nevis sēdi mājās, spēlējot datorspēles, vai visu laiku mācies un pildi mājasdarbus.

Žēl, ka viens no stāsta noslēpumiem palika neatrisināts – tomēr kāpēc, pielaikojot apavus, stāsta galvenajam varonim Paulam rādās vīzijas?..

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

“Vārnas” ir dziļš stāsts par cilvēku attieksmi pret dzīvi, par sevis pieņemšanu. Stāstījums ir nopietns un, iespējams, līdz galam būs saprotams nedaudz vecāka vecuma lasītājiem, nekā 14+.

Grāmatas pirmā daļa ir par pusaudzi Sannu no bērnunama. Šīs stāsts sākas ar pārpilnu emociju uzbrukumu par to, kā meitene jūtas bērnunamā; par to, ka viņa nevienam nav vajadzīga un viņai neviens nav vajadzīgs arī. Ar vārdiem, frāzēm, teikumiem, kurus izmantoja autore, lai aprakstītu Sannas iekšējo pasauli un to, kā meitene redz savu dzīvi, lasītāji var izjust Sannu līdz sidrs dziļumiem. Stāsts parāda to, cik svarīgi pieņemt un mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir, neskatoties uz ārēji šķietamo vienaldzību un agresiju. Svarīgi zināt, ka mīlestība var sagraut visus mūrus un pārvērst cilvēku par pilnīgi jauno cilvēku, ar citām interesēm un attieksmi pret dzīvi un tuvākajiem, neskatoties uz to, ka “vecais es” joprojām dzīvo sirds dziļumos un dažkārt mēģina izrauties ārā.

Grāmatas otrā daļa ir par Sannas meitu Lia, un tas stāsts ir par sevis pieņemšanu – par to, ka nav jābēg no tā, kas tu esi, kāda ir tava tautība asins dzīslās – čigānu, latviešu, krievu... - , bet ar lepnumu un paceltu galvu iet pa dzīvi, neskatoties uz cilvēku aizspriedumiem; skatīties viņiem acīs, nevis nolaist skatienus; zināt savu vērtību un unikalitāti, nevis slēpties stūros.

Stāstam nav beigas - tas ir atgādinājums, ka mēs paši veidojam savu dzīvi un liktenis nesaka priekšā kāda tā būs.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Tiem, kuriem patīk šausmu stāsti, šī grāmata būs īstā lasāmviela! Pat man, kā pieaugušajam cilvēkam, izlasot šo stāstu vakarā, bija neomulīgi iet pa savu tumšo mājvietu… Tas nozīmē, ka autoram un ilustratoram šis stāsts ir izdevies, un mērķis – likt lasītājam izjust un izprast vēstījumu – ir sasniegts!

Neskatoties uz grāmatas biezumu, to var izlasīt ļoti ātri. Bet neieteiktu to lasīt bērniem, kuriem nepatīk briesmoņi, skeleti, raganas, proti emocionāliem lasītājiem, jo stāsts viņus noteikti iespaidos un liks pārdomāt nejaukos stāsta brīžus vēl un vēl.

Grāmata ir par skolas vecuma meiteni Koralīnu, kurai likās, ka vecāki nevelta viņai pietiekoši daudz uzmanības, ka nesaprot viņu, neļauj to, ko gribētos. Un tad Koralīna sastopas ar “citiem viņas vecākiem” paralēlajā uzzīmētajā pasaulē. Notiekošais tajā citā pasaulē lika Koralīnai pārvērtēt savas vēlmes, uzvedību un attieksmi pret vecākiem.

Labs stāsts, kas atgādina, ka bieži vien mēs sākam vērtēt to, kas mums ir, tikai tad, kad tā vairs nav; par to, ka jāpriecājas par to, kas mums ir un jāpieņem tas ar pateicību.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Šī stāsta formāts nav ierasts – tas ir rakstīts kā meitenes atstāstījums par to, kas notiek viņas dzīvē. Es to nosauktu par ierakstiem no kāda bērna dienasgrāmatas, jo notiekošo mēs redzam caur deviņgadīgas meitenes acīm.

Grāmatā pārsvarā ir monologi un ļoti maz dialogu, tāpēc to nav tik aizraujoši lasīt; tas, savukārt, padara šo grāmatu par mazliet garlaicīgu, kad nevar sagaidīt stāsta beigas.

Grāmatas galvenā varone ir deviņgadīga skolniece Katrīna, kura negaidīti pēc vecāku lēmuma pārceļas kopā ar visu savu ģimeni uz Norvēģiju – nezinot ne valodu, ne kur dzīvos...daudz citu nezināmo priekšā.
Apbrīnoju meiteni, kura neraizējās par tādām pēkšņām izmaiņām savā dzīvē – viņa neraudāja, neskuma pēc draugiem, savas skolas, nodarbēm utt.; viņa nevienu reizi nav pārmetusi vecākiem par tādām negaidītām izmaiņām, par to, ka viņa paliks viena, jo nemāk komunicēt norvēģu valodā, ka tur viss ir svešs... Katrīna pieņēma dzīves apstākļus tādus, kādi tie ir – ar atvērto sirdi, ar pozitīvām domām. Viņa rīkojās pēc situācijas, izmantoja angļu valodu sarunās, kamēr neiemācījās norvēģu valodu, nekautrējās un nesēdēja stūrī dēļ valodas barjeras.

Šis stāsts ir paraugs mūsu paaudzes bērniem, kuri sūdzas par visu, kas nav pēc viņu prātiem un par to, ka vecāki izlemj viņu vietā, tādējādi “sabojājot” viņiem dzīvi. Grāmatas galvenā atziņa ir tā, ka mēs paši veidojam vidi ap mums ar savu attieksmi pret notiekošo – vai noraidām un esam atstumti, vai arī pieņemam un dzīve rāda jaunas krāsas ap mums.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Manuprāt, atbilstošākais grāmatas nosaukums būtu “Zēns, kurš izglāba grāmatas”, jo šis stāsts ir par kautrīgu, sevī noslēgto zēnu Rintaro, kuram likās, ka viņa dzīvei nav lielas nozīmes, ka viņš nevienam nav interesants. Notikumi, kas norisinājās Rintaro dzīvē pēc vectēva nāves, ļoti mainīja viņa uzskatus – zēns ieguva draugus; viņš saprata, ka var mainīt dzīves notikumus; ka tam, ko viņš dara, ir liela nozīme.

Grāmata būs saistoša tiem, kuriem interesē kā veikt diskusijas un debates. Stāsta pamatā ir četras sarunas ar personībām, kuri uzskata, ka ar savu rīcību viņi glābj grāmatas, kaut tas ir pavisam otrādi. Šajās sarunās bija svarīgi uzklausīt sarunu biedru, izprast viņu uzskatus un tad atrast pretargumentus, lai parādītu, ka viņu domu gājiens ir aplams, neskatoties uz šķietami dzelžaino loģiku.

Stāstā ir atklātas interesantas domas, kas mudina cilvēkus paņemt rokās grāmatas un lasīt tās, neskatoties uz to biezumu vai grūti lasāmo tekstu. Mana mīļākā atziņa ir – “lasīšanas smagā darba rezultāts ir tāds pats kā uzkāpt kalnā pa garu, garu kalnu ceļu, - tev paplašinās redzesloks, it kā tev acu priekšā pavērtos plaša ainava”.

Sosuke Nacukava grāmata ir tieši viena no tām grāmatām, pēc kuras izlasīšanas lasītājiem paplašinās redzes loks, jo viņi spēj saskatīt to, par ko iepriekš nebija pat aizdomājušies.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

“Starp pelēkiem toņiem” ir mana pirmā pieredze grafiskā romāna lasīšanā. Grāmatas tekstuālā daļa ir ļoti īsa, bet tie daži vārdi un īsi teikumi izsaka pilnu varoņu emociju spektru, ko pastiprina arī vizuālais noformējums.
Šis romāns pilnīgi pārņēma mani; esmu to izlasījusi divu stundu laikā, vairākas reizes pārtraucot lasīšanu, lai noslaucītu asaras, kas bira no manām acīm.
Iepriekš biju dzirdējusi par šausmām, kas notika ar ebrejiem, bet nezināju, ka līdzīgus pazemojumus bija piedzīvojuši arī Baltijas valstu iedzīvotāji, kas mēģināja stāties pretī Staļina režīmam. Paldies autorei Rūtai Šepetis par to, ka atklāja lasītājiem šo stāstu tik saprotamā veidā, maigi iznesot to, lai jaunākajiem lasītājiem tas būtu uztverams, bet tanī pašā laikā parādot represēto sāpes un emocijas.
Mums visiem ir jāzina mūsu vēsture; ir jāzina kādas šausmas un bēdas varam nodarīt viens otram, ja ļausimies pūlim, ja aizmirsīsim vissvarīgāko – mīlestību pret savu tuvāko, līdzjūtību. Vēsture ir jāzina, lai tā neatkārtotos!
Apbrīnoju deportēto cilvēku iekšējo brīvības sajūtu, vēlmi dzīvot, viņu iekšējo stāju, kas ļāva pārciest badu, smagu darbu, necilvēciskos dzīvošanas apstākļus, kas ļāva viņiem atgriezties dzimtenē un ieraudzīt gaismu – tāpat kā Līna romāna beigās ieraudzīja saules zeltaino josliņu pēc ilgās polārās ziemas beigām.
Lai Dievs svētī šo izdzīvojošo cilvēku ģimenes un tuviniekus! Paldies viņiem par stāstiem, kurus ir saglabājuši savos pierakstos un sirdīs, un dalījušies ar mums!