Vineta Mugureviča

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Pietiekami laba lasāmviela, kad, piemēram, jāgaida transports garāku laika posmu. Atšķirībā no suņu stāstiem, šie jau sākotnēji sākas humorīgi. Interesanta sakritība droši vien bija, ka vairākiem stāstniekiem kā viens no varoņiem bija vīrietis un tieši vārdā Rihards. Laikam Rihardiem ir īpašas attiecības ar kaķiem. Tāpat arī vairākos stāstos kaķi ir tie, kas cīnās un izrāda nepatiku pret dāmu pielūdzējiem, kas ieradušies ciemos. Attiecīgi savu nepatiku parāda visdažādākajos, oriģinālos veidos. Kaķu stāstu notikumi risinās arī laikā, kad ir Covid pandēmija, gan kad uzsprāgst Černobiļas atomelektrostacija. Cilvēcei nozīmīgos laika posmos, protams, turpat līdzās dzīvo arī kaķi un ne tikai. Viens no kolorītākajiem tēliem stāstos bija, piemēram, blusa Trūdija - topošā veģetāriete glītā, zilā kleitiņā ar kronīti galvā. Tikpat nenopietnā noskaņā ir stāsts par kaķi, kas piepildījis savu mūža sapni un iekāpis biešu zupas katlā.
Kaķu stāsti - lasāmviela, kad prasās kaut ko vieglu, vēlme kliedēt garlaicību, gribās nedaudz humora.
Kādā no stāstiem rūsganais runcis liek aizdomāties šoreiz par nopietnu jautājumu: “Mans mērķis ir atpūsties. Es to sasniedzu pats, nevis ceru, ka mani atpūtinās citi. Interesanti, kā tu atpūties?” Tiem, kuriem patīk lasīt, kādā atpūtas brīdī var noderēt arī šie kaķu stāsti.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Jau no pirmajiem teikumiem grāmatas lasītājs tiek ierauts notikumos skaistās upes ielejā, ko piedzīvo vilku ģimene. Tik aizkustinoši tiek aprakstīta piecu mazuļu - Dejotāja, Garpiera, Lielpēdiņas, Brūnplankumiņa un bālās mazulītes Piektās piedzimšana. Sirsnīgais apraksts liek aizmirst, ka tie ir vilki, par kuriem lasu. Turpmākajās nodaļās mazie vilcēni pieaug ne tikai fiziski, bet arī gudrībā un drosmē.
Skaisti aprakstīta arī mazo vilcēnu uzņemšana lielajā vilku ģimenes barā, kad katrs pieaugušais vilks savus pienākumus barā apstiprina ar vārdiem: “Tagad un vienmēr.” Tas piešķir teiktajam īpašu svarīgumu un nopietnību.
Neparasta ir arī kraukļu un vilku savstarpējā sadarbība un vēl īpašāka tieši kraukļa Rāka un baltās vilcenes draudzība. Grāmatas autores sirsnīgi uzrakstītais stāsts neapzināti visu laiku liek līdzi just un cerēt uz tieši vilkiem labvēlīgiem notikumiem.
Aizraujošā stāsta noslēgumu man līdz galam palīdzēja saprast tieši autores atbildes uz jautājumiem grāmatas beigās. Tas uzrakstīts emocionāli skaisti un tēlaini, ka dod vietu vēl fantāzijai savam nobeigumam.
Notikumi daudz un spraigi. Pēc grāmatas izlasīšanas sajūta, ka esmu noskatījusies kādu krāšņu, notikumiem bagātu filmu uz lielā kinoteātra ekrāna.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Pavisam nejauši sanācis, ka šī jau ir otrā grāmata par bērnunama tēmu, ko no piedāvātā saraksta lasu. Šoreiz ne tik daudz, kā jūtas bērnunama bērns, bet kādas pārmaiņas notiek ģimenē, kurā plāno pieņemt svešu bērnu. Priecājos, ka arī bērnu literatūrā parādās šādas, ne vienmēr vieglas tēmas.
Ļoti bieži daiļliteratūrā galvenie varoņi ir attēloti kā labie tēli - drosmīgi, cēliem mērķiem, draudzīgi, labsirdīgi. Šajā grāmatā tas nav pirmais, kas saistās ar galveno varoni Gvidi. Stāstā atklājas tas, ka zēns apzināti vēlas citus sāpināt, netiekot galā ar to, ko piedzīvo pats. Nozīmīgi, ka pieminētas šīs dažādās jūtas, ko izjūt Gvids, satopoties ar jaunajiem notikumiem ģimenē. Arī tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Kā ar šīm jūtām tikt galā? Kā tajā var palīdzēt vecāki?
Stāstā lasāms arī tas, ka pieaugušie neapzināti sāpina bērnu. Informē par ģimenē pieņemtiem lēmumiem daudz par vēlu, jau tikai nostādot fakta priekšā. Kaut gan tas tiešā mērā skar visus ģimenes locekļus. Vēloties labu, vecāki ne vienmēr zina, kā vispareizāk rīkoties. Tāpēc vērtīgi, ja šo grāmatu bērns lasa kopā ar pieaugušo, lai pēc tam pārrunātu izlasīto.
Šis stāsts uzrakstīts sākumskolas vecuma bērniem saprotamā, vienkāršā valodā. Viegli, ātri uz priekšu lasāms.
Ne retais vien, kuram nav, ir padomājis, ka kādreiz gribētu brāli. Tad nu grāmata par "brāli, kas nebija vajadzīgs, bet, kad iegūts, nemainītu ne pret ko".

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Attiecībās ar suņiem esmu uz Jūs. Par maziem kucēniem un suņiem fotogrāfijās vēl spēju priecāties. Tas arī viss, cik gribētu ar tiem būt saistīta.
Ja ne vien “Lasīšanas stafete”, tad šo grāmatu neizvēlētos lasīšanai. Savā ziņā tāds labs atgādinājums bija jau grāmatas priekšvārdā lasāmais uzskaitījums, par to, kā tad suņi piedalās cilvēku dzīvēs. Un tas, protams, ir daudz vairāk kā tikai mājdzīvnieki, ģimenes mīluļi.
Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, tie ir daudzi, atsevišķi stāsti. Lasot vēlreiz pārliecinājos, ka man patīk lasīt darbus, kuru varoņu notikumi aprakstīti visas grāmatas garumā. Bet šajos stāstos tikai tāds īss mirklis suņu piedzīvojumos. Stāsti gan smeldzīgi, gan humora pilni. Tik lieliski stāstos var iejusties un redzēt pasauli, kā to, iespējams, patiešām redz un izjūt suņi. Suns Tobijs atklāj: “Suņi nekad neraudot? Tā nav tiesa. Domājot par savu bijušo ģimeni, tajā vakarā es mirku asarās.”
Mēs suņiem - Manējie un tie Pārējie. Un to patiešām varēja just, ka stāstus no sirds ir rakstījuši tie, kuri suņiem ir Manējie.
Kādu laiku, redzot suņus pastaigās uz ielas, man būs jāaizdomājas, kāds tad ir satiktā suņa un saimnieka kopīgais stāsts.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Pavisam nesen kopā ar skolēniem lasījām citu Lauras Vinogradovas grāmatu "Tētis un suns". Tāpēc ar interesi uzsāku lasīt "Vārnas". Jāsaka gan, ja būtu jāizvēlas tikai pēc vāka un grāmatas nosaukuma, tad šo izvēlēties būtu visgrūtāk. Stāsts ir izlasīts un sirdī silta mīļuma izjūta.
Negaidīju, bet jau no paša sākuma to bija ļoti smeldzīgi lasīt. Tā patiesībā bija visa stāsta garumā. Bet tas siltais un mīļais, ko paņemu, ir notikumos atklātās savstarpējās varoņu attiecības. Lai cik banāli tas neizklausītos. Tieši tāpēc bija tik smeldzīgi, ka bija jāraud.. un ne reizi vien. Brīžiem gribējās, lai notikumi būtu citādi, bet tad nebūtu tik īsti un dziļi. Zaudējumi šajā grāmatā ir vairāki. Kāds no tiem tik īpaši uzrakstīts: “Man liekas, ka tūlīt es zaudēšu savu sainīti, ko tik stipri turēju ķepiņās, savu aveņu ievārījumu”.
Un Ritas tante… katram tādu vienu savējo, ar tik skaistu redzējumu par dzīvošanu... ar krāsām. Tas, kas vijās cauri daudzām sižeta līnijām stāstā, ir uzrakstīts kādā no grāmatas rindkopām: “..vienkārši būt blakus. Kamēr vien ir tāda iespēja. Blakus un blakus, iekams nepazūd un nepamet.”
Vēl joprojām šajā brīdī grūti atvadīties no varoņiem. Kā bija minēts stāstā, tad reizēm fotogrāfijām otrā pusē gribētos pierakstīt smaržas, kas arī ir daļa no mirkļa tajā. Man, izlasot šo grāmatu, gribas pierakstīt, paturēt to noskaņu, emocijas, ko manī tā ir iekustinājusi. Bet šoreiz grūti to ietvert vārdos. Bet tas ir tikpat īpašs, kā tas aveņu ievārījuma sainītis.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Jau pašā grāmatas ievadā ir tāda draiska noskaņa. Ķiparzeme. Vidkautkurnekuriene. Notikumi risinās diezgan ātri, bet īsti netop skaidrs, kas ir tie galvenie varoņi. Cilvēki, dzīvnieki, kas cits? Varoņu vārdi un notikumi liek pasmaidīt. Bimbamāmurs, Skrūvītis, Mazulis (tas, kurš apgāzis skolu). Galvenais varonis Šušnirks - mēles mežģa cienīgs vārds. Arī melnbaltās ilustrācijas neparastas, ar daudz detaļām un tēliem, ir ko pētīt. Notikumos piedalās runājoša ceļasoma, lidmašīna, zosis, gulta (runā mammas balsī) un citi neparasti radījumi.
Sarunas, kas lasot, man kā pieaugušajam, izraisīja smaidu. Vilciena stacijā esot satikta govs, kas prasījusi uzsmēķēt. Mazuļa komentārs par to: “Man kā bērnam tas varēja radīt nepareizu priekšstatu par dzīves īstajām vērtībām”. Ceļasoma par Rūdolfa Blaumaņa “Velniņiem”: “Tas ir pret manu kristīgo būtību”
Tāpat arī sarunās ik pa laikam parādās dažādi asprātīgi izteicieni. Piemēram, garastāvoklis noslīdējis zemāk par grīdlīsti. Grāmatā dialogos izskan dažādi jociņi, kas kādam pieaugušajam varbūt ne pārāk patiktu, bet bērni atzītu par gana smieklīgu.
Droši vien pienāk kāds posms bērnībā, kad lasītāji izvēlas spoku stāstus un ar to saistītās tēmas. Tad nu šī grāmata ir par izmeklēšanu un spoku medībām. Ir iespēja mēģināt izsekot un atminēt mīklainos notikumus kopā ar galvenajiem varoņiem.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Autors Ilis pats par savu grāmatu ir teicis: “Ja jūs domājat, ka grāmatas nosaukums nav pareizs, jo puikām spēlēties ar lellēm nevajadzētu, tad jums šo grāmatu labāk neņemt rokās.” Man iepatikās, ka šoreiz bija nevis tas, kāpēc grāmatu vajadzētu lasīt, bet vairāki argumenti, kuriem lasītājiem to nevajadzētu darīt. Tieši šis mani ieinteresēja un es to lasīju. Jo gribās izprast puikas vairāk. Arī tos, kas spēlējas ar lellēm. Ne tikai nosaukums ir tāds, kas daudziem raisa vēlmi par to izteikt savas domas, bet arī pats grāmatas saturs ir neparasts. It kā lasītājs būtu blakus un klausītos dažādas cilvēku starpā notiekošas sarunas par ikdienišķo, tepat līdzās esošo. Un izrādās mūsu sabiedrībā ir tik daudz stereotipu, aizspriedumu, pieņēmumu par to, kas ir meiteņu un zēnu. Grāmatā rakstītais palīdz paraudzīties uz dažādiem jautājumiem arī no vēsturiskās puses. Kā tad ir bijis kādreiz, kā ir veidojies kāds priekšstats, kā tas ir dažādās kultūrās un tradīcijās. Izrādās, ka nav tikai tā, kā sākotnēji pirmajā brīdī mēdzam domāt. Un tad starp sarunām parādās pasakas. It kā mums visiem zināmās, bet izrādās citādas. Princis uz zirņa. Sarkancepurītis. Pasaka par princesi un pūķi. Arī grāmata pavisam citāda, kā vienkārši stāstu vai pasaku grāmata. Patiešām izzinoši, vērtīgi bērniem un pieaugušajiem aizdomāties par savu viedokli dažādos jautājumos - par dzimumu atšķirībām vai tieši kopīgo. Grāmata - labs palīgs, kad bērnos rodas jautājums. Uzšķir nodaļu vai pasaku, izlasi, kopīgi pārrunā.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Vienmēr ir īpašāk lasīt latviešu autoru grāmatas. Norvēģija, personīgi man, saistās ar ļoti skaistu dabu, ar kalniem. Ziemeļbrieži - ar bērnu grāmatām un filmām par Ziemassvētku vecīti. Šīs grāmatas sakarā, laikam tieši ziemeļbrieži ir tie, par ko bērni varētu ieinteresēties lasīt. Man bija interesanti, kādu Norvēgiju atklāj autore.
Lasot, vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka nevaru saprast, kādam vecumposmam šo grāmatu varētu būt visinteresantāk lasīt. Varbūt melnbaltās grāmatas ilustrācijas un veids, kā notikumi aprakstīti, liek šaubīties. Vecāki un skolotāji ļoti bieži sagaida, ka grāmatas bērniem kaut ko iemācīs, ne tikai izklaidēs garlaicībā. Šajā grāmatā bija ļoti daudz tādu brīžu, kad padomāju, ka bērni var ne tikai papildināt savas dabas zinību un ģeogrāfijas zināšanas, bet arī šo to iemācīties norvēģu valodā un ne tikai to.
Grāmatas notikums - aktuālais vēl joprojām arī mūsu valstī, kas skārušas arī daudzas latviešu ģimenes. Pārcelšanās uz citu valsti, dodoties naudas peļņā. Lielas pārmaiņas bērnu un pieaugušo dzīvēs.
Galvenās varones Katrīnas dzīvē neiztikt bez jautriem un reizēm pat satraucošiem piedzīvojumiem. Cita kultūra, valoda, daba. Jaunas draudzības un simpātijas. Ceļojums ar prāmi, briedēns Sniedziņš, vaļu mednieču izbrauciens ar laivu jūrā, pirmā ziemeļblāzma, fjordi, vikingi Baltais Ilknis un Ērgļa Acs, brauciens ar haskijiem kamanās, sapnis par savu suni un daudz kas cits. Grāmatu noteikti lasīšu vēlreiz. Šoreiz kopā ar saviem skolēniem.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Viena no manām pirmajām grāmatām bērnībā. Bija atsevišķi fragmenti grāmatā, kas šobrīd mani uzrunāja tā īpašāk.
No sirds iepriecināja jau pirmajās lappusēs izlasītais Herbes teiktais: ‘Cik pasaule ir skaista!” Tik ļoti gribētos, lai gan mēs - pieaugušie, gan bērni to ikdienā pamanītu, novērtētu un viens otram to atgādinātu! Arī tālākais teksts par to liek domāt. “Pasaulīt, ai, pasaulīt”, Herbe dziedāja jūsmodams par saulaino dienu. “Cik jauki dzīvot pasaulē! Kāds brīnums, ka es tāds esmu!” Herbe dziedāja no visas sirds, dziedāja pateicības pilns.” Ja izlasot šo grāmatu, arī katrs bērns (un ne tikai), par sevi to pašu varētu pateikt, tādēļ vien būtu bijis vērts Herbi iepazīt.
Vismaz man pietrūkst attieksme, ko kādā brīdī pauž Herbe. “Ja man gribas dziedāt, es dziedu. Un dziedu, cik skaļi vien protu. Liec to aiz auss. Visas pasaules kaķi un rūkumzefi nespēs mani no dziedāšanas atturēt!” Patiesi, kas ir tas, par ko mēs nemitīgi ikdienā nevajadzīgi līdzi rūcam?
Grāmata ir par to, kā ļauties piedzīvojumiem, kā ieklausīties savā sirdsbalsī, par jauniem draugiem, kā sastapties ar bailēm. Par daudz ko citu. Katram savu. “Tas, ko Herbe piedzīvoja šobrīd, bija skaistāks par visu, kas līdz šim bijis: ārā gāza lietus, bet viņš sēdēja meža vidū zem cepures plecu pie pleca ar savu draugu.”
“.. un ar katru ķermeņa šūnu tu jūti, ka esi laimīgs.”
Grāmata, kā brīnišķīgs atgādinājums, ka laimei vajag maz. To tikai vajag spēt pamanīt mazajos, pat ikdienišķajos notikumos. Lai pamanām!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Lasīšanas stafeti nolēmu uzsākt tieši ar Agneses Vanagas grāmatu. Pavisam nesen man grāmatas autori bija iespēja satikt klātienē kursos. Ļoti radoša, harizmātiska un dzīvespriecīga. Tas vedināja domāt, ka arī grāmatas notikumi varētu būt tikpat aizrautīgi kā pati autore. Vai grāmata "Plastmasas huligāni" ir par puišiem, kas iespējams dara kādus nedarbus ar plastmasu? Izrādās - nē! Grāmatas galvenie varoņi ir astoņus un deviņus gadus jauni zēni. Tādi paši, kā nupat mani vasaras brīvdienās devušies skolēni. Tikpat draiski un nebēdnīgi. Arī šīs grāmatas notikumi apliecina, ka ļoti bieži tieši bērni ir tie vērīgākie un dzirdīgākie uz to, kas notiek mums apkārt, arī dabā. Bērniem rūp daba, īpaši jau dzīvnieki.
Pasmaidīt lika grāmatas beigās atrodamā maisiņu locīšanas instrukcija. Jā, arī man ir pazīstama brīnišķīga kolēģe, kas tikpat eleganti prot tikt galā ar plastmasas maisiņu kaudzi.
Grāmatas notikumi aicina aizdomāties par lietu otro dzīvi. Interesanti, ka tieši šī grāmata pie manis ir nokļuvusi tāpēc, ka kāds cits to izlasīja un nolēma nodot tālāk citiem lasītājiem. "Ja par lietu rūpējas, tad tā jūtas labi - ilgāk kalpo un sniedz prieku", tā opis grāmatas sarunā ar zēniem.
Lai arī citiem šī grāmata sniedz prieku!